Statistika

Jēdziena “cilvēka drošība” pamati tika izveidoti Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) 1994. gada Tautas attīstības pārskatā, kur šis termins tika prezentēts pirmo reizi. Pārskatā cilvēka drošība tika definēta kā brīvība no bailēm (freedom from fear) un brīvība no nabadzības un trūkuma (freedom from want). Šī pieeja kļuva par pamatu turpmākiem pētījumiem, veicinot padziļinātu drošības jomas analīzi un attīstību.

ANO 1994. gada Human Development Report uzsvēra, ka tradicionālā drošības izpratne ilgu laiku bijusi saistīta ar valstu savstarpējiem konfliktiem un draudiem valstu robežām, taču mūsdienās cilvēku nedrošības sajūtu vairāk ietekmē ikdienas dzīves apstākļi. Galvenās cilvēka drošības problēmas ir darba un ienākumu drošība, veselības aizsardzība, aizsardzība pret vides katastrofām un noziedzību.

Indivīda drošības uztvere ir subjektīva un var atšķirties, tomēr pastāv kopīgi pamatkritēriji, kas nosaka drošības sajūtu mūsdienu sabiedrībā, piemēram, droša sociālā vide, aizsardzība pret ārējiem apdraudējumiem, stabila nodarbinātība, droša mājvieta un bērnu drošība. Cilvēka ikdienas dzīve ne vienmēr ir paredzama, jo to ietekmē ārējie apdraudējumi, veselības stāvoklis, psiholoģiskie faktori, sabiedriskā vide un savstarpējās attiecības, kas var radīt pastāvīgu psiholoģisko spriedzi.

Tādējādi cilvēks atrodas nepārtrauktā vides un apstākļu maiņas procesā, kas rada psiholoģiskus un fiziskus izaicinājumus un prasa gan operatīvus, gan stratēģiskus risinājumus. Drošības izjūta katram indivīdam var atšķirties, jo tā balstās arī uz cilvēka emocionālo apziņas stāvokli.